Laime nav soļos. Vai esi kādreiz aizdomājies, kāpēc cilvēki gados tik neatlaidīgi soļo pa parkiem, it kā kāds viņiem par kilometriem medaļu dotu…
Es arī tādus esmu redzējis – soļus skaita, bet acīs nav dzirksts. Nesen mans 78 gadus vecais kaimiņš Ivars man saka: “Katru dienu eju trīs kilometrus – speciālists ieteica. Bet prieka tāpat nav.” Un te mani apskaidrība pārņēma: mūs taču visu mūžu mācīja, ka kustība ir dzīvība. Bet pēc 70 šī formula sāk plaisāt. Es 15 gadus strādāju ar senioriem un sapratu: svarīgi nav, cik esi nogājis, bet kā esi dienu nodzīvojis. Ieskatīsimies, kas tiešām ir svarīgi pēc septiņdesmit un kāpēc dažreiz labāk ir apsēsties un atvilkt elpu. Aiziet!
Mana pieredze: kā es pārstāju ticēt soļu skaitītājam. Agrāk arī es domāju: jo vairāk staigā, jo labāk. Līdz satiku 90 gadus veco Māri. Viņš tālāk par lieveni negāja, bet rakstīja vēstules saviem draugiem no ciema. Lasīja vecus detektīvus. Mācīja mazdēlu makšķerēt. Un pats galvenais – prata baudīt sīkumus: lietus smaržu, stipru tējas krūzi.
Skatījos uz viņu un domāju – lūk, kas ir īstais! Laime nav soļos, bet tajā, kas silda dvēseli. Jā, kustēties vajag, bet ne līdz spēku izsīkumam. Un te tev pieci punkti, kas ir svarīgāki par jebkuru fitnesa aproci. Plus – jauni dati no vietējiem un ārzemju speciālistiem, lai redzi – tās nav tikai manas pasakas.
1. Prast apstāties: pēc 70 tā nav slinkošana, bet spēks
Mans tēvs visu mūžu teica: “Kusties, dēls, citādi sarūsēsi!” Un pats strādāja līdz pēdējam – te šķūni labo, te dobes rok. Un tad vienu dienu apsēdās uz lieveņa un teica: “Zini, tā arī neiemācījos vienkārši skatīties saulrietā.” Un pēc pāris mēnešiem aizgāja. Šie vārdi man iespiedās galvā.
Pēc 70 – atļauj sev piebremzēt. Ne tikai apstāties, bet arī izbaudīt to. Tā nav vājība, tā ir gudrība – būt šeit un tagad, nevis dzīties pēc ilūzijām. Nevis skriet pakaļ autobusam – palaid to garām un paskaties, kā puikas ar riteņiem dragā. Nevis pa ierasto taku – apstājies pie upes, paklausies, kā ūdens čalo. Nevis mājas steiga – paņem grāmatu un ielien krēslā.
Harvardas zinātnieki 2023. gadā noskaidroja: kad tu atpūties, ieslēdzas īpašs režīms. Tās kārto atmiņas. Rada idejas, no kurām žoklis atkrīt. Kāds 82 gadus vecs vīrs man reiz teica: “Pārstāju soļot kā robots – un viss pats no sevis normalizējās.” Lūk, kāds spēks ir atpūtai!
2. Stāsti savus stāstus: tie nav tukšas pļāpas, bet dārgums
Zini, kas vecīšiem nepatīk? Ka viņu stāstus uzskata par garlaicīgiem. Bet žurnāla Journal of Gerontology (2024) pētījums: 75% cilvēku pēc 70 klusē par pagātni, lai netraucētu tuviniekus. Un tas ir nepareizi. Tavi stāsti ir:
-Ģimenes atmiņas.
-Dzīva vēsture – foršāka par jebkuru mācību grāmatu.
-Saites ar jaunajiem čaļiem.
Ieteikums: paņem burtnīcu vai telefonu – raksti vai ierunā savus piedzīvojumus. Ne slavas dēļ, bet sevis dēļ. Mazbērniem tavi pieraksti ir kā zelts. Žurnālā Psychology and Aging (2023) rakstīts: līdz 25–30 gadu vecumam jaunie sāk novērtēt šīs lietas. Tāpēc raksti, pat ja tagad neviens neklausās – vēlāk pateiks paldies.
3. Viens draugs ir labāk nekā bars uz soliņa
Redzēji, kā vecie stundām sēž uz soliņa? Tērgā par laikapstākļiem, cenām, kaimiņiem. Un kāds labums? Pētnieki no SPbGU (2024) noskaidrojuši: šādās sarunās personīgais ir mazāk par 5%. Tukša pļāpāšana. Pēc 70 mums vajadzīgs nevis troksnis, bet viens īsts draugs. Ar ko runāt no sirds. Klusēt bez diskomforta. Smieties bez nosodījuma. Kur viņu atrast?
Interešu pulciņos – tur savējie. Brīvprātīgajā darbā – palīdzot citiem, atrodi savus. Internetā – jā, vecie arī iet online, un tas ir super! Kāds 79 gadus vecs vīrs man stāstīja: “Sieva aizzgāja, domāju – viss, beigas. Bet aizgāju uz kursiem iepazinos ar Andri. Abi esam seni kino fani. Sākumā runājām par filmām, tagad viņš man kā brālis.”
4. Mācies ko jaunu: vecums nav šķērslis
“Pēc 70 vairs nav ko sākt” – pilnīgas muļķības. Tu vari mācīties līdz pēdējam – tikai jāiedod stimuls. Un tā nav pasaka, tas ir zinātniski pierādīts. Bet svarīgākais – mācīties ar prieku, nevis “jo vajag”. Daži piemēri:
-Valoda – lai saprastu franču šansonu.
-Zīmēšana – lai izpaustu to, kas iekšā.
-Ģitāra – sen gribēji? Dari!
-Tehnoloģijas – internets ir tuvāk, nekā šķiet.
Kāds 83 gadus vecs vīrs stāstīja: “Mazdēls iedeva planšeti, atradu YouTube bajāna mācības. Sapņoju bērnībā – tagad spēlēju. Kā pusaudzis jūtos, dievs redz!” Galvenais – nedzenies pēc ideāla. Dari sirdij par prieku, un viss būs.
5. Esi tu pats: tas ir tavs galvenais trumpis
Laimīgi vecie ir tie, kas neprasa atļauju dzīvot, kā pašiem patīk. Pat ja radi burkšķ. Pēc 70 bieži kļūstam atkarīgi: no palīdzības, no citu padomiem. Un dzīvojam, kā citiem ērtāk.
“Vecīt, nenēsā to jaku – vecs jau esi.”
“Kur tev vēl pārgājienā – sēdi mājās.”
“Uzmanies, vēl kaut ko salauzīsi!”
A tu pasaki: “Man ir tiesības…” Uz spilgtu apģērbu. Uz saviem plāniem. Pat uz kļūdām!
Lasi vēl: Sulīgi marinētie sīpoli šašlikam un salātiem – padomi un receptes
Kāds 80-gadnieks reiz sacīja: “Dēlam teicu – braukšu viens makšķerēt. Bet es paņēmu makšķeri, mugursomu – un trīs dienas pie upes. Labākais prieks 20 gados. Sapratu – es vēl varu.” Būt pašam – nenozīmē visus pasūtīt. Tas nozīmē vadīt savu dzīvi, pat ja kāds tev tēju pienes. Kopsavilkums: kas ir vērtīgāks par soļiem. Kad redzu onkuli, kas skumji tipina pa celiņu, gribas teikt: “Laime nav kājās!” Tā ir:
Kafijā, ko nesteidzoties dzer.
Stāstā, ko pierakstīji.
Draugā, ar kuru klusēt ir bauda.
Jaunā lietā, kas silda dvēseli.
Brīvībā būt pašam.
Protams, kusties, bet ne pārcenties. Dažreiz izlaid pastaigu – piezvani draugam, palasi vai vienkārši paskaties pa logu. Dzīve nav kilometri, bet tie mirkļi, kad tu kliedz sevī: “Es vēl esmu šeit!” Bet kā tev šķiet? Kas tev ir svarīgāk? Raksti komentāros – tavs viedoklis ir nenovērtējams.
